Tā vietā, lai apbrauktu pils kalnu un centru, mēs netīšām ieurbāmies pašā peklē. Raibais un trokšņainais cilvēku un mašīnu pūlis, atkal jau uzmācīgie bērni, ļoti piedūmotais gaiss uzslāņojās uz pusotra kilometra kāpuma noguruma un viegli aizmigloja mums prātu. Mēs jau bijām gandrīz nobraukuši no centra lejā, un no kalna malas redzējām vietu, kur bija jābūt mūsu viesnīcai.
Tomēr te atkal uzspēlēja mans nemierīgais gars, un es maigi, bet uzstājīgi pierunāju Aleksandru tomēr apmeklēt drupas, pilsētas centru un visu to – galu galā būtu muļķīgi vienkārši izbraukt cauri Jordānijai pa šoseju, neredzot nevienu tūrisma apskates objektu vai pilsētu. Lai cik skeptiski es neizturētos pret izreklamētām vietām, daudzas no tām par tādām kļuvušas ne velti. Dažiem cilvēkiem pietiek ar dabu, citiem – ar pilsētām, vēl citi apmierinās ar pludmali, bet es neredzu mākslīgus iemeslus ierobežot sevi ar vieniem vai otriem dzīves jaukumiem, ja ir iespēja nogaršot visu. Vēl jo vairāk, parasti dzīve rit diezgan paredzami un garlaicīgi, un iespēja izrauties no rutīnas negadās nemaz tik bieži.
Mēs atgriezāmies centrā, atradām pils drupas. Lai gan pēc saraksta tās slēdzās ap četriem un mēs atnācām vēlāk, garām skrienošs vīriņš pateica, ka mums ir vēl stunda. Par ieeju paņēma tikai dināru no cilvēka. Pie vārtiem stāvēja policists (vai apsargs?), kurš ar zīmēm parādīja, ka nav vērts vilkt velosipēdus iekšā, labāk atstāt tepat, viņš pieskatīšot. Šajā dienā mēs jau sākām pamazām pierast pie vietējo iedzīvotāju draudzīguma, zemā noziedzības līmeņa un tā, ka viņi neiespringst uz formalitātēm, tāpēc saņēmāmies pamest savus dzelzs rumakus vienkārši tāpat. Man šķiet, ka dažās Eiropas valstīs no to vidus, kas mīl likumu un kārtību, tūrisma atrakcijas darbinieks neuzņemtos risku pieskatīt svešas mantas, baidoties no tiesas prāvas vai citām problēmām.
Godīgi sakot, no ārpuses pils izskatās interesantāk nekā iekšpusē. Saša vispār sarkastiski ņirgājās par drupām un manu vēlmi tās apskatīt; viņaprāt, gandrīz visas pilis ir vienādas, un mums Siguldā ir pat interesantāk. Tomēr kaut ko ziņkāri rosinošu ieraudzīt mums izdevās: poļu svētceļnieku grupu, kuru vadīja milzīgs trekns pops sutanā. Šķiet, stereotipi par garīdzniecību vēl ilgi nemirs, ja šie biedri joprojām tik kaislīgi nodosies negausības grēkam. Pops bildēja drupas ar planšeti, kas vienmēr izskatās ārkārtīgi idiotiski, tādējādi tikai apstiprinot manu ne pārāk augsto viedokli par gandrīz jebkuras baznīcas pārstāvjiem.
Pils mūri ir augsti, un man iet klāt pie malas ir bailīgi, bet lūk Ribakovs tādas bailes sevī ir izskaudis
Nebija nemaz silti, man joprojām bija temperatūra, bet, kamēr esi aizņemts ar darbu, staigā šurpu turpu un tev ir kompānija, dzīvot var
Pastaigājuši pa pili līdz saulrietam un iepirkuši "handmade" magnētiņus apzīmētu kamieļu izskatā, mēs nolēmām, ka nebūtu slikti iekost. Tā bija otrā reize, kad plānošana nojuka. Lai gan es pat biju pierakstījis telefonā kādas gudras ceļotājas citātu no vietnes https://www.jordanjubilee.com/, ka nevajag ēst tieši pretim vārtiem, bet labāk paieties nedaudz tālāk, no citāta īsti nebija saprotams, kur tieši. Mēs nolēmām piezemēties, kur pagadās, un par "kur pagadās", diemžēl, izrādījās ēstūzis “King’s Restaurant”
Iekšpusē tas izskatījās baisīgi: sašķiebušies skapīši un teju vai ar pelējumu pārklāta tualete. Ribakovs jokoja, ka mūsu pusē sanitārajam inspektoram mati stāvus celtos, pēc kā viņš tādu iestādi aizvērtu uz visiem laikiem, bet te – nekāda vaina.
Mēs principā jau pie kaut kā tāda bijām pieraduši, un vispār glamūrs un tīrība, kā jūs jau zināt – man ceļojumos nudien nav galvenais. Galu galā visas šīs jūsu riebuma, formāta skaistuma vai ksenofobijas sajūtas – tās ir evolūcijas pēdas, kas pieprasa mīlēt neiepuvušus dārzeņus un augļus, sargāties no nepazīstamiem dzīvniekiem un cilvēkiem un vispār neizlēkt. Cilvēkam taču ir saprāts, lai viņš savus aizrāvušos instinktus apsauktu, kad tie komandē vairāk, nekā vajadzētu. Jā, rokas pēc tualetes mazgāt vajag, un ēst arī svaigu, bet izredzes mūsdienu pasaulē nomirt no gremošanas traucējumiem vai sepses ir nelielas, ja savlaicīgi pievērš uzmanību savai veselībai; baidīties no visa un visiem bija saprātīgi pirms 10000 gadiem, bet tagad ir noderīgāk būt atvērtākam pret pasauli.
Tā ka netīru izlietni mēs pārdzīvotu, bet, lūk, ēdiens gan bija ļoti tā ne visai: pat pēc veselas dienas seglos, kad jebkas šķiet kā dievu ēdiens, humuss bija paskābs un nesvaigs, arī pārējais atstāja daudz ko vēlēties. Pats nepatīkamākais pārsteigums mūs gaidīja, kad ieraudzījām rēķinu: par šo viduvējo pļuru es samaksāju vairāk par 10 dināriem, un kopsummā mēs atstājām ap 25, turklāt rēķinam veikli pieskaitīja klāt pilsētas nodokli 10% apmērā. Apkalpošana bija gluži patīkama un visai draudzīga, paldies vismaz par to pašu.
Tomēr tas, nez kāpēc, bija visnepatīkamākais piedzīvojums no visas Jordānijas, un man pat ir grūti pateikt, kāpēc man ir tāda sajūta. Varbūt tāpēc, ka viesnīcā mūs pabarotu tāpat, bet varbūt pat labāk, un tikai par 7 dināriem, un es pārdzīvoju savas paša tuvredzības dēļ. Ilgi gan šī sajūta neieilga: ceļojums tāpēc ir ceļojums, ka ne viss rit gludi, un, salīdzinot ar problēmām, kas mūs varēja sagaidīt, tas bija vienkārši niecīgs, kaitinošs mirklis, un nepavisam ne bēda.
Ebreju paruna vēsta: “Ja problēmu var atrisināt par naudu, tā nav problēma, tie ir izdevumi.”
Domāju, ka tajā ir ļoti liela gudrība, taču saprotu, ka tā šķiet tikai tad, kad tev ir nauda šiem izdevumiem. Par laimi, no 15 dināriem (atgādināšu, rupji rēķinot, tie ir 15 lati) mēs nabagāki nepalikām.
Kad paēdām vakariņas, jau bija satumsis, bet, par laimi, viss, kas no mums tika prasīts – noripot lejā uz viesnīcu.
Viesnīca izskatījās vairāk vai mazāk pieklājīgi: pie ieejas bija galdiņi un krēsli, iekšā viss bija tīrs un izrotāts. Protams, karsto ūdeni tik un tā nācās gaidīt pāris minūtes, un, kad palūdzu vārošu ūdeni tējai, izrādījās, ka tas maksā 50 piastrus par krūzi. Istaba bija maziņa un ar tādiem pašiem logiem, bet man būtībā ir vienalga: galvenais, ka ir mīksta tīra gulta, siltas segas un duša. Man grūti saprast cilvēkus, kuriem no viesnīcas vajag daudz vairāk, un viņi ir gatavi par to maksāt. 95% manu vajadzību ir tas, ko nosaucu, plus vēl varbūt būtu neslikti, ja būtu wi-fi un vārošs ūdens. Wi-fi, starp citu, viesnīcās gandrīz vienmēr bija, bet internets tur parasti bija mobilais, un nemaz ne labāks par mūsu "Zain" operatora SIM karti. Kopumā es to sauktu par labu: mēs gandrīz katru dienu zvanījām caur skype, un tie pat nebremzēja.
Nākamajā rītā mūs gaidīja tā pati elles diena, no kuras es tā baidījos, mūsu pūliņu kulminācija: 2,5 kilometri kāpuma un 102 km garš ceļš, ceļš no Karakas uz Danas dabas rezervātu.